Viesturs Koziols: 3×3 hokejam ir potenciāls kļūt par olimpisko sporta veidu

Pēdējos gados Latvijas hokejs piedzīvojis straujāko izaugsmi savā vēsturē – bronzas medaļas pasaules čempionātā, veiksmīgi organizēti pasaules čempionāti, arvien lielāka starptautiskā ietekme un ambiciozi nākotnes plāni. Vienlaikus aiz sportiskajiem panākumiem slēpjas arī ikdienas darbs starptautiskajā politikā, juridiskās cīņas un ilgtermiņa stratēģija.

Viesturs Koziols šobrīd ir viens no redzamākajiem Latvijas pārstāvjiem starptautiskajā hokejā. Viņš ir Starptautiskās Ledus hokeja federācijas (IIHF) padomes loceklis kopš 2021. gada, un šī gada 2. oktobrī Tenerifē (Spānijā) gaidāmajā IIHF pusgada kongresā viņš kandidēs uz IIHF vecākā viceprezidenta amatu, vienlaikus automātiski kļūstot arī par padomes locekli. Sarunā runājam par motivāciju turpināt darbu pasaules hokeja vadībā, Krievijas un Baltkrievijas jautājumu, Latvijas hokeja attīstību, 3×3 hokeja nākotni un to, kāpēc, viņaprāt, Latvijas lielākais sasniegums nav tikai bronzas medaļa.

“Latvijai bija jāpierāda, ka uz mums var paļauties”

– Viestur, nesen kļuva zināms, ka kandidēsi uz IIHF vecākā viceprezidenta amatu, vienlaikus paliekot pretendents arī uz padomes locekļa vietu. Kas ir galvenā motivācija turpināt darbu starptautiskajā līmenī?

Es domāju, ka viss sākās jau pirms vairākiem gadiem. Kad 2016. gadā Latvijas Hokeja federācijā mainījās vadība un Aigars Kalvītis kļuva par prezidentu, bet es – par ģenerālsekretāru, mums bija ļoti skaidrs mērķis. Mēs gribējām panākt, lai Latviju pasaulē uztver kā uzticamu partneri.

Tas nozīmēja daudz vairāk nekā tikai sportiskus rezultātus. Mēs gribējām pierādīt, ka Latvija spēj organizēt pasaules līmeņa turnīrus, ka mēs turam doto vārdu, ka mūsu komandas ir konkurētspējīgas un ka uz mums var paļauties.

Dažu gadu laikā mums izdevās izveidot ļoti labu reputāciju starptautiskajā hokejā. Cilvēki redzēja, ka, ja Latvija uzņemas kādu pienākumu, tas tiek izdarīts kvalitatīvi.

Tieši tāpēc mani arī izvirzīja kandidēšanai uz IIHF padomi, kas bija arī visas hokeja sabiedrības panākums.

– Jūsu ievēlēšana nebūt nebija formāla. Konkurence bija ļoti nopietna.

Jā, pēdējā vēlēšanu kārtā mēs bijām trīs kandidāti. Starp tiem bija arī leģendārais slovāku hokejists Miroslavs Šatans un viens no ASV federācijas viceprezidentiem.

Man izdevās uzvarēt. Tas, manuprāt, bija ļoti būtisks signāls, ka Latviju starptautiskajā hokejā uztver nopietni.

– Vai pasaules čempionāts Covid laikā Latvijā arī bija viens no galvenajiem argumentiem?

Pilnīgi noteikti. 2020. gadā pasaules čempionāts Šveicē tika atcelts. Daudzi neticēja, ka 2021. gadā vispār būs iespējams sarīkot čempionātu.

Arī pašā Starptautiskajā federācijā bija cilvēki, kuri uzskatīja, ka Latvija nespēs to izdarīt.

Tomēr mēs to izdarījām. Un ne tikai sarīkojām čempionātu, bet faktiski izglābām pasaules hokeju tajā brīdī. Par to jāsaka paldies lieliskai komandai ar Edgaru Bunci priekšgalā, valdībai un visiem cilvēkiem, kuri tajā iesaistījās.

Tieši šādi notikumi veido uzticību starptautiskā līmenī.

– Kas ir tas, ko šobrīd vēlaties panākt IIHF padomē?

Pēc pieciem gadiem padomē redzu, cik daudz vēl iespējams uzlabot.

Padomes materiāli bieži vien ir 500 vai pat vairāk nekā 1000 lappušu biezi – budžeti, reglamenti, juridiski dokumenti, sacensību nolikumi. Es tos lasu un uzdodu jautājumus, bieži esmu kritisks.

Man šķiet, ja esi uzņēmies šādu atbildību, tad tas ir tavs pienākums to darīt godprātīgi. Droši vien tas nāk gan no ģimenes, gan no skolas un Latvijas Universitātes – ja dari darbu, tad dari to līdz galam. Ja tev izdodas sasniegt rezultātus, tad jāiet tālāk un jāuzņemas vēl lielāka atbildība.

“Padomē nevar dauzīt ar kurpi pa galdu – vajadzīgi juridiski argumenti”

– Pēdējā laikā daudz diskutēts par Krievijas un Baltkrievijas iespējamo atgriešanos starptautiskajās sacensībās. Latvijā šis jautājums raisa ļoti spēcīgas emocijas. Kā situācija izskatās no IIHF padomes puses?

Tas ir sarežģīts jautājums, jo sabiedrība bieži redz tikai gala lēmumu, bet neredz, kā tas tiek pieņemts.

Padome nevar pieņemt lēmumus tikai emociju vai politisku simpātiju dēļ. Katram lēmumam ir jābalstās uz juridiskiem, komerciāliem, sportiskiem, drošības un citiem apsvērumiem.  Taču bieži tieši juridiskais pamats ir tieši pirmajā vietā. It sevišķi, ja mēs ņemam vērā, ka daudzas reizes jautājumu izskatīšana tiek virzīta uz IIHF Disciplināro komiteju un iespējams arī uz CAS (Court Arbirtration Sport).

Par Krieviju situācija ir skaidra. Eiropas centrā notiek aktīvs karš, un ir pilnīgi saprotams, ka šādos apstākļos Krievijas izlases atgriešanās sacensībās nav iespējama. Iet bojā nevainīgi cilvēki, bērni, cieš ģimenes!

Jāņem vērā arī praktiskie un drošības apsvērumi. Daudzās valstīs Krievijas līdzjutējiem vīzu saņemšana būtu apgrūtināta vai pat neiespējama. Piemēram, nākamais pasaules čempionāts notiks Vācijā, un drošības iestādes ir norādījušas, ka noteiktu lēmumu pieņemšana varētu radīt papildu drošības riskus un palielināt masu nekārtību iespējamību. Hokeja pasaules čempionāti vienmēr ir bijuši kā svētki. Dažādu valstu līdzjutēji satiekas, svin hokeju un pavada laiku kopā. Ja būtu nepieciešama būtiski pastiprināta policijas un drošībnieku klātbūtne, citi pasākumi, mēs no hokeja festivāla un svētkiem nonāktu pavisam citā realitātē.

Tieši tāpēc IIHF padome šā gada sākumā vienbalsīgi pieņēma lēmumu, ka Krievijas un Baltkrievijas izlašu atgriešanās 2026./2027. gada sezonā nav droša un tādēļ nav iespējama.

Tomēr Baltkrievijas jautājums vēlāk kļuva daudz sarežģītāks.

– Kāpēc tieši Baltkrievijas gadījums izrādījās sarežģītāks?

Jo šeit sākās juridiskais process.

Lieta nonāca IIHF Disciplinārajā komisijā, kura vērtēja nevis politiku, bet konkrētus faktus. Komisija pieprasīja informāciju no pasaules čempionātu organizatoriem, lai noskaidrotu, vai Baltkrievijas izlases dalība radītu drošības riskus.

Atbildes nebija vienādas. Piemēram, ASV organizatori norādīja, ka drošības problēmas nesaskata un ir gatavi uzņemt Baltkrievijas komandas. Arī Bulgārija pauda līdzīgu nostāju.

Tiklīdz šādas atbildes bija saņemtas, juridiskā situācija būtiski mainījās.

– Tas nozīmē, ka padome vairs nevarēja balstīties tikai uz savu iepriekšējo vērtējumu?

Tieši tā. Ja mūsu pašu Disciplinārā komisija pasaka, ka juridisku šķēršļu nav un rekomendē Baltkrievijas izlases reintegrāciju konkrētos turnīros, tad padomei tas ir ļoti nopietns juridisks arguments.

Ja mēs šādu lēmumu ignorētu un dotos uz Sporta arbitrāžas tiesu, ļoti iespējams, zaudētu.

Tāpēc arī jautājums tika virzīts uz IIHF kongresu, kur savu lēmumu pieņēma federāciju pārstāvji.

– Latvijā daudzi uzskata, ka šādos jautājumos jāvadās pēc politiskās nostājas, nevis juridiskām niansēm.

Es ļoti labi saprotu šīs emocijas.

Man pašam ir ļoti skaidrs personīgais viedoklis par Lukašenko režīmu un Baltkrievijas līdzdalību Krievijas īstenotajā agresijā.

Taču, atrodoties IIHF padomē, es nevaru pieņemt lēmumus, balstoties tikai uz savu personīgo pārliecību. Man ir jāspēj pamatot katru lēmumu juridiski un ir iespējama arī manas atbildības izvērtēšana, balstoties uz Šveices likumdošanu, kur IIHF ir reģistrēta.

Ar kurpi dauzīt pa tribīni ir viegli. Tas neko nemaina. Ja vēlamies panākt rezultātu starptautiskās organizācijās, nepieciešami juridiski argumenti, nevis skaļi lozungi.

– Vai šī nostāja rada saspīlējumu arī ar Latvijas politiķiem, kuriem, iespējams, gribētos redzēt asāku nostāju?

Jā, to man arī Latvijas politiķi paši saka – ka viņiem tas nepatīk.

Man arī nepatīk. Man ir savs personīgais viedoklis, un tas nebūt nav glaimojošs dažām Latvijas kaimiņvalstīm. Bet, būdams padomes loceklis, es nevaru vadīties pēc simpātijām vai antipātijām – man ir jāspēj aizstāvēt katru lēmumu juridiski, jo tieši tas ir vienīgais, kas paliek spēkā, ja lieta nonāk tiesā.

– Vai tas nav plašākas Eiropas problēmas atspoguļojums?

Protams, ka jā. Arī Eiropā nav vienotas pozīcijas. Dažādās valstīs politiķu un sabiedrības attieksme pret Krieviju un Baltkrieviju atšķiras. Tas ietekmē arī sporta organizācijas, to attieksmi.

Tieši tāpēc starptautiskās federācijas cenšas balstīties juridiskās procedūrās. Tas nav ideāls modelis, taču tas ir vienīgais veids, kā panākt, lai pieņemtos lēmumus pēc tam var aizstāvēt arī tiesā.

“Bronzas medaļa nebija brīnums. Tā bija daudzu pareizu lēmumu summa.”

– 2023. gada bronzas medaļa joprojām ir lielākais sasniegums Latvijas hokeja vēsturē. Daudzi to sauc par brīnumu. Vai tu tam piekrīti?

Nē, es to nesauktu par brīnumu.

Es par to esmu daudz domājis. Protams, tā bija izcila komanda, izcili spēlētāji, treneri un viss apkalpojošais personāls. Arī federācija savu darbu bija izdarījusi. Bet bronza nebija viena cilvēka nopelns vai viens veiksmīgs mačs. Tas bija ļoti daudzu faktoru kopums.

Viens no svarīgākajiem bija tas, ka viena pasaules čempionāta grupa spēlēja Rīgā. Visa atmosfēra, ko izdevās radīt, bija kaut kas īpašs. Apkārt arēnai bija pilna fanu zona, pilsēta dzīvoja hokejā, atbrauca līdzjutēji no Slovākijas, Šveices un citām valstīm. Tas bija īsts hokeja festivāls.

Es domāju, ka spēlētāji to juta katru dienu. Šādu emocionālo fonu ārpus Latvijas radīt būtu ļoti grūti.

– Tomēr ar emocijām vien medaļas neizcīna.

Protams. Tieši tāpēc arī saku, ka tas bija daudzu faktoru kopums. Ja izņem vienu no tiem ārā, iespējams, rezultāts būtu pavisam cits.

Viss salikās kopā vienā brīdī. Arī veiksmei sportā vienmēr ir sava loma.

– Arī Somijas zaudējums ceturtdaļfinālā?

Arī. Es ļoti labi atceros to brīdi. Man pašam tajā laikā bija IIHF padomes sēde uz kuru jau biju devies no Rīgas un spēli klausījos lidmašīnā.

Kad Somija zaudēja, Tamperē sākās neizpratne. Organizatori baidījās, ka pusfinālu tribīnes būs pustukšas. Es viņiem teicu – neuztraucieties, no Latvijas atbrauks cilvēki. Godīgi sakot, pats domāju, ka tie būs divi vai trīs tūkstoši.

Atbrauca apmēram septiņi tūkstoši. Tas bija kaut kas neticams.

Es pats tajā procesā biju iesaistīts. Atceros, kā naktī zvanīju “airBaltic” un lūdzu organizēt divus papildu čarterus. Beigās tika noorganizēti septiņi vai astoņi papildu reisi, līdzjutēji brauca ar prāmjiem. Tampere bija pilna ar sarkanbaltajiem! Tas parāda, ko spēj Latvijas līdzjutēji.

– Tātad bronzas medaļa nebija nejaušība?

Nē. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka Latvija var cīnīties par medaļām.

Kad 2016. gadā federācijā sākām pārmaiņas, es braukāju pa Latviju un visur teicu, ka mūsu mērķis ir medaļas. Daudzi smējās.

Atceros vienu tikšanos, kur pasākuma organizators pirms manas uzstāšanās pienāca klāt un teica: tikai nestāsti cilvēkiem par medaļām. Es prasīju – kāpēc? Viņš atbildēja: cilvēki tam vienkārši neticēs.

Bet es tam ticēju. Ja pats neticēsi lieliem mērķiem, tad tos nekad arī nesasniegsi.

“Lielākais panākums nav bronza. Tas ir domāšanas veids.”

– Vai Latvija tuvākajos gados var atkārtot šādu panākumu?

Es domāju, ka var. Tas nenotiks katru gadu, un arī nevajag radīt tādas ilūzijas.

Taču arī šogad mēs bijām pavisam tuvu pusfinālam. Un, kad tu esi pusfinālā, tur vairs nekad nevar zināt, kā viss beigsies.

Es uzskatu, ka Latvijas hokeja pamats šobrīd ir ļoti labs. Mums ir pietiekami daudz talantīgu un konkurētspējīgu spēlētāju. Protams, mēs nekad nevarēsim sacensties ar ASV vai Kanādu pēc kopējā hokejistu skaita, bet uz ledus vienlaikus ir tikai divdesmit laukuma spēlētāji un divi vārtsargi. Tik daudz augstas klases spēlētāju Latvija spēj sagatavot.

– Kas ir lielākā pārmaiņa Latvijas hokejā pēdējo desmit gadu laikā?

Pat ne bronzas medaļa. Lielākā pārmaiņa ir domāšanas veids.

Tas sākās laikā, kad pie izlases stūres stājās Bobs Hārtlijs. Viņš katru dienu atkārtoja vienu domu – mēs ejam uzvarēt katru spēli. Nevis cienīgi zaudēt vai labi nospēlēt, bet  – uzvarēt!

Šī domāšana izrādījās ļoti lipīga un ātri izplatījās visā Latvijas hokejā. Šodien tā jau ir redzama U-18 izlasē, U-20 izlasē, jauniešu komandās un arī meiteņu hokejā.

Spēlētāji vairs neskatās, vai pretī ir Austrija, Ungārija, Zviedrija vai Kanāda. Viņi iet laukumā ar domu uzvarēt.

Manuprāt, tas ir pats lielākais ieguvums, ko Latvijas hokejs piedzīvojis pēdējā desmitgadē. Tas ir daudz svarīgāks par vienu bronzas medaļu.

“Latvijas hokeju neveido federācija. To veido spēcīgi klubi.”

– Runājot par Latvijas hokeju kopumā – cik svarīga šodien ir pašmāju virslīga? Vai tā spēj dot pienesumu nacionālajai izlasei?

Es pat negribētu runāt tikai par virslīgu. Es gribētu runāt par visu Latvijas hokeja sistēmu. Un šīs sistēmas pamats ir klubi. Jo spēcīgāki būs klubi, jo stiprāks būs Latvijas hokejs kopumā.

Tieši tāpēc man ir prieks redzēt tādus klubus kā “Mogo/RSU”, Jelgavu, Liepāju, Hokeja skolu “Rīga”, “Prizmu” un citus. Katrs no viņiem veido savu piramīdu – sākot ar bērniem un beidzot ar pieaugušo komandu. Bez šādām piramīdām nebūs arī spēcīgas izlases.

Daudz tiek diskutēts par to, vai Latvijas čempionāts ir pietiekami spēcīgs. Mēs vienmēr varam gribēt vēl augstāku līmeni. Bet svarīgākais nav tas, vai vienā sezonā atbrauc divi vai trīs ārzemju spēlētāji – svarīgākais ir tas, ka klubi veido sistēmu.

Labs piemērs bija “Zemgale”, kad komandai pievienojās vairāki Somijas spēlētāji. Daudzi domāja, ka viņi dominēs, bet izslēgšanas spēlēs izrādījās, ka pieredzējušais “Mogo” kolektīvs tik un tā spēj uzvarēt. Tas vēlreiz parāda, ka svarīga ir visa organizācija, nevis tikai atsevišķi uzvārdi, un izslēgšanas spēles ir kas īpašs.

“Dažreiz pats nesaprotu, kā Māris to visu spēj uzturēt.”

– Tu intervijā vairākkārt pieminēji “Mogo”. Kāpēc?

Jo tas ir piemērs tam, kā jāveido klubs. Es pats dažreiz nesaprotu, kā Māris Martinsons to visu spēj uzturēt. Un es to viņam arī esmu teicis.

Cilvēki bieži redz tikai virslīgas komandu. Patiesībā tā ir vesela sistēma – ledus halle, bērnu komandas, treneri, fizioterapeiti, ekipējuma menedžeri, administratori, līdzjutēji.

Tā ir arī sadarbība ar Rīgas Stradiņa universitāti, lai jaunie sportisti paralēli hokejam iegūtu arī izglītību. Tas viss kopā rada vidi, kurā spēlētāji var attīstīties. Arī Jelgavas un šogad arī Prizmas sadarbības ar augstskolām ir pareizs virziens, kurš būtu jāattīsta!

– Kāpēc tev izglītības jautājums šķiet tik svarīgs?

Tāpēc, ka hokejista karjera nav ilga. Nesen runāju ar vairākiem spēlētājiem, kuriem ir 35 vai 36 gadi. Viņi paši saka – vēl viens vai divi gadi, un viss. Ko darīt pēc tam?

Ja nav izglītības, nav nemaz tik vienkārši kļūt par treneri. Daudzi domā – vakar spēlēju profesionālā līmenī, rīt trenēšu bērnus. Dzīvē tā nenotiek. Lai būtu labs treneris, arī tas ir jāiemācās.

Tāpēc man ļoti patīk modelis, kur sportists paralēli iegūst augstāko izglītību. Tas viņam dod iespējas arī pēc karjeras beigām.

“Viens klubs dod darbu simtiem cilvēku”

– Sabiedrībā reizēm šķiet, ka klubs ir tikai komanda, kas spēlē virslīgā. Vai tas ir vairāk?

Patiesībā tas ir daudz vairāk. Viens spēcīgs hokeja klubs dod darbu ne tikai spēlētājiem, bet arī treneriem, medicīnas personālam, fizioterapeitiem, administrācijai, ekipējuma speciālistiem, loģistikas darbiniekiem, arēnas personālam – pat kafejnīcām hallē.

Tas ir vesels ekonomikas cikls. Dažreiz cilvēki skatās tikai uz vienu spēli nedēļas nogalē, bet aiz tās stāv milzīgs ikdienas darbs. Tieši tāpēc spēcīgi klubi ir visas hokeja sistēmas pamats.

“Valstij jāatbalsta bērni, nevis profesionālais sports”

– Bieži tiek uzdots jautājums – vai pašvaldībām vajadzētu vairāk finansēt profesionālos hokeja klubus?

Es domāju, ka nē. Pašvaldībai nebūtu jāfinansē profesionāls sports. Izņemot gadījumus, kad tas ienes papildus miljonus pilsētas vai valsts kasē (RFS vai Žalgira piemērs).

Ja Rīgas pašvaldība šodien paņemtu savu finansējumu un sadalītu to vienādās daļās starp pieciem vai sešiem klubiem, rezultātā nevienam nebūtu pietiekami. Neviens no tiem nekļūtu stiprāks. Tieši otrādi.

Es uzskatu, ka daudz svarīgāka ir valsts loma. Valstij būtu jāatbalsta bērnu un jauniešu sports. Modelis varētu būt ļoti vienkāršs – klubā ir 200 bērni, valsts par katru bērnu piešķir noteiktu finansējumu. Tad nauda seko bērniem, nevis politiskām simpātijām. Tieši tā tiek veidota sistēma.

“Valsts atbalsts sportā bieži ir liekulīgs”

– Vai valsts pati konsekventi seko šai loģikai – ka nauda seko bērniem?

Diemžēl ne vienmēr.

Reizēm redzu, ka valsts rīkojas gluži pretēji – tā vietā, lai bērnu un jauniešu sportam piešķirtu papildu finansējumu, tā vienkārši pārliek šo prasību uz jau esošā budžeta pleciem. Piemēram, agrāk izlašu vajadzībām piešķirtā nauda bija paredzēta tieši izlasēm. Tagad tiek pateikts – no šīs pašas, pat mazākas summas, pusei jāaiziet bērnu un jauniešu sportam, bet nauda papildus netiek piešķirta!

– Tas skan diezgan asi. Vai tā nav vienkārši atbildības pāradresēšana no valsts uz federācijām?

Tieši tā es to arī saprotu. No vienas puses tiek runāts par pareizajām prioritātēm, no otras puses reālais finansējums nepalielinās, un atbildība vienkārši tiek novelta uz pašām federācijām.

Man vienlaikus šķiet, ka valstij trūkst arī skaidru prioritāšu starp pašiem sporta veidiem. Ir situācijas, kad neliela finansējuma trūkuma dēļ komanda nevar aizbraukt uz starptautiskām sacensībām, kamēr vienlaikus nauda tiek sadalīta desmitiem federāciju, no kurām dažām, godīgi sakot, Latvijā nav ne dziļu tradīciju, ne infrastruktūras, ne reālas izredzes uz starptautiskiem panākumiem.

Tas liek domāt, vai šī nauda patiešām nonāk tur, kur no tās būtu vislielākā atdeve – gan sportiskā, gan sabiedriskā ziņā.

“Valsts nevar finansēt visu. Jāizvēlas, kas dod lielāko atdevi.”

– Sporta finansējums Latvijā regulāri kļūst par diskusiju objektu. Vieni uzskata, ka naudas ir par maz, citi – ka tā netiek izmantota pietiekami efektīvi. Kā uz šo jautājumu skaties tu?

Es domāju, ka vispirms mums jāatzīst viena vienkārša lieta – valsts budžets nav bezgalīgs. Mēs bieži runājam tā, it kā būtu iespējams finansēt visu vienādā līmenī. Tā nav. Vienmēr būs jāizdara izvēles.

Manuprāt, pats svarīgākais ir saprast, ko mēs ar šo finansējumu vēlamies panākt. Ja mērķis ir veselīga sabiedrība, tad prioritātei jābūt bērnu un jauniešu sportam. Ja mērķis ir starptautiski panākumi, tad jāveido sistēma, kas spēj sagatavot augsta līmeņa sportistus.  Vajadzētu ievērojami palielināt finansējumu tur, kur ir panākumi, daudz sportistu un iesaiste!

“Medaļas nav nejaušība”

– Sabiedrībā bieži rodas iespaids, ka medaļas ir talanta rezultāts.

Talants, protams, ir svarīgs. Bet ar talantu vien nepietiek.

Aiz katras medaļas stāv gadiem ilgs darbs – treneri, klubi, vecāki, medicīna, infrastruktūra, starptautiska spēļu pieredze. Ja kāds no šiem elementiem iztrūkst, iespēja sasniegt augstu rezultātu kļūst daudz mazāka.

Tāpēc arī sportā nevar domāt tikai viena gada griezumā. Ja šodien pārtrauc ieguldīt bērnos, sekas redzēsim pēc desmit gadiem.

Ja ir organizācijas, kuras gadiem ilgi ir pierādījušas, ka spēj kvalitatīvi strādāt, piesaistīt bērnus, sagatavot sportistus un sasniegt lieliskus rezultātus, tad nav pareizi viņus sodīt tikai tāpēc, lai visi būtu vienādi.

Es atbalstu pieeju, kur finansējums seko kvalitātei. Tas motivē attīstīties. Konkurence sportā nav nekas slikts – tieši otrādi, tā ceļ kopējo līmeni. Pierādi, ka esi labākais! Hokejs tieši to ir jau daudzus gadus izdarījis!

“Sportā nevar dzīvot tikai no valsts naudas”

– Cik lielā mērā klubiem pašiem jāmeklē finansējums?

Es domāju, ka tas ir normāli. Visā pasaulē profesionālais sports balstās uz dažādiem ienākumu avotiem – sponsoru naudu, biļetēm, televīzijas tiesībām, partnerībām, privātiem investoriem.

Valsts vai pašvaldības atbalsts ir svarīgs, taču tas nevar būt vienīgais finansējuma avots. Ja klubs dzīvo tikai no valsts naudas, tad jebkuras politiskas vai ekonomiskas pārmaiņas uzreiz rada problēmas. Daudz stabilāks modelis ir tad, ja finansējuma avoti ir dažādi. Bet, protams, pie brūkošas ekonomikas to ir grūtāk izdarīt!

– Ja tev būtu jānosauc viena lieta, kas Latvijas sportā dod vislielākās cerības nākotnei, kas tā būtu?

Cilvēki.

Mums ir ļoti daudz cilvēku, kuri strādā nevis naudas dēļ, bet tāpēc, ka viņiem rūp sports – treneri, klubu vadītāji, brīvprātīgie, vecāki. Ja paskatāmies, cik daudz darba viņi iegulda salīdzinājumā ar mūsu resursiem, tas patiešām ir iespaidīgi.

Protams, vienmēr gribētos lielāku finansējumu. Taču Latvijas lielākais kapitāls nav budžets. Tie ir cilvēki.

“3×3 hokejam ir potenciāls kļūt par olimpisko sporta veidu”

– Līdztekus klasiskajam hokejam arvien biežāk izskan arī 3×3 hokejs. Daudziem tas joprojām ir salīdzinoši nepazīstams formāts. Cik nopietni uz to skatās Starptautiskā Hokeja federācija?

Es domāju, ka ļoti nopietni. Patiesībā Latvija ir viena no valstīm, kas stāv šīs disciplīnas pirmsākumos.

Basketbolā viss bija vienkāršāk, jo jau gadiem pastāvēja strītbols. No tā ļoti organiski izauga 3×3 basketbols. Hokejā tādas bāzes nebija, tāpēc mēs Latvijā sākām eksperimentēt paši.

Jau sākot ar 2022.gadu rīkojām vairākus pārbaudes turnīrus, testējām dažādus spēles formātus, analizējām, cik ilgs ir spēles laiks, kā jāorganizē maiņas, vai nepieciešami pārmetieni un vēl daudz citu detaļu. Daudzi no noteikumiem, kurus šodien izmanto 3×3 hokejā, faktiski radās šo turnīru laikā.

– Tas nozīmē, ka Latvija šobrīd ir viena no šīs disciplīnas līderiem?

Jā. Mēs noteikti esam starp pionieriem.

Arī IIHF šobrīd ļoti nopietni strādā pie šī projekta. Federācija noslēgusi sadarbību ar privātu partneri, kas palīdz organizēt pirmos starptautiskos turnīrus. Tas ir sava veida “start-up” projekts – mums vienkārši nebija pietiekamu cilvēkresursu vienlaikus organizēt visus tradicionālos pasaules čempionātus un vēl izveidot pilnīgi jaunu sacensību sistēmu.

Tagad notiek testēšana. Tiek vērtēts, kā šis modelis darbojas praksē, un pēc tam tiks pieņemti nākamie lēmumi.

– Vai 3×3 hokejs kādreiz varētu nonākt olimpiskajās spēlēs?

Esmu pārliecināts, ka jā. Runāju ar Starptautiskās Olimpiskās komitejas vadību. Interese ir, viņi redz potenciālu.

Protams, līdz tam vēl ir jāizdara daudz darba, bet es neredzu iemeslu, kāpēc tas nevarētu notikt. Šis ir ļoti dinamisks sporta veids – mazāks laukums, mazāk spēlētāju, ātrāka spēle. Tas ļoti labi atbilst tam, ko šodien vēlas skatītāji.

“Jaunieši sportu patērē pavisam citādi”

– Kas, tavuprāt, padara šo formātu tik pievilcīgu?

Mums jāsaprot, ka mainās auditorija. Paskatieties tribīnēs – lielākā daļa klasiskā hokeja līdzjutēju ir četrdesmit, piecdesmit vai sešdesmit gadus veci. Jauniešu ir mazāk. Tas nav pārmetums, tā vienkārši ir realitāte.

Arī mans dēls spēlē hokeju. Viņš ar draugiem aiziet uz spēli, noskatās pirmo periodu, pēc tam jau staigā apkārt pa arēnu. Viņš ir uzaudzis citā informācijas vidē – “TikTok”, sociālie tīkli, īsi video, nepārtraukta dinamika. Viņa uzmanības noturēšanas laiks ir pavisam citāds nekā mūsu paaudzei. Un sportam ar to ir jārēķinās.

– Vai tieši tāpēc 3×3 formāts šķiet perspektīvāks?

Tieši tā. Spēle ilgst apmēram pusstundu – divi periodi, ļoti intensīvs temps.

Pēc spēles vari aiziet uz fanu zonu, paēst, satikt draugus, paskatīties citas aktivitātes un pēc kāda laika atgriezties uz savas komandas nākamo spēli. Tas kļūst par izklaides pasākumu visas dienas garumā.

– Vai Latvijai šajā disciplīnā var būt priekšrocības?

Es domāju, ka ļoti lielas. Interesanti, ka pagaidām šajā projektā īpaši aktīvas nav tradicionālās hokeja lielvalstis – Zviedrija, Somija. Viņiem šobrīd viss darbojas ļoti labi arī klasiskajā hokejā, tāpēc viņi nesteidzas.

Bet tādām valstīm kā Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija, Ungārija, Rumānija, Serbija, Lielbritānija vai Nīderlande šī ir iespēja ļoti ātri kļūt konkurētspējīgām. Es esmu pārliecināts, ka, tiklīdz “lielās” valstis redzēs, cik strauji šis formāts attīstās, arī viņas iesaistīsies. Bet līdz tam mums ir iespēja būt starp līderiem.

“Ambīcijas nedrīkst beigties ar vienu bronzas medaļu”

– Noslēgumā – kādu tu redzi Latvijas hokeju pēc desmit gadiem?

Es gribētu redzēt Latviju kā valsti, kura regulāri cīnās par vietu pasaules labāko astotniekā un kura ik pa laikam spēj iesaistīties cīņā arī par medaļām. Ne tāpēc, ka tas izklausās skaisti, bet tāpēc, ka es redzu, ka tas ir iespējams.

Pēdējos gados esam pierādījuši, ka spējam sasniegt vairāk, nekā paši agrāk uzskatījām par iespējamu. Tagad svarīgākais ir neapstāties.

Bronzas medaļa bija vēsturisks sasniegums. Taču būtu kļūda domāt, ka tas ir mūsu galamērķis. Man gribētos, lai tā kļūtu par jaunu atskaites punktu tam, ko Latvijas hokejs spēj sasniegt nākotnē.

– Ja tev būtu jāsaka viens teikums, ko gribi, lai cilvēki atceras no šīs sarunas, kāds tas būtu?

Latvijas līdzdalība vairs nav klātbūtne, tagad mēs ejam uzvarēt katru spēli!

AVOTS: MMNEWS.EU