Sorokina brīnums uz ledus

Dzīvē un hokejā viss ir līdzsvarā. Milzu prieks par Latvijas U-18 izlases 5:2 uzvaru pret pasaules jauniešu hokeja lielvalsti ASV un minimāls 0:1 zaudējums pret pasaules čempionāta saimniekiem – Slovākiju pusfinālā. Arī bronza pagaidām vēl palika Čehijai – 1:3. Taču ažiotāža Trenčīnā bija milzīga. Pasaules jauniešu čempionāta izšķirošās spēles Slovākijā vēroja kādi 2000 (!) mūsējo, ieskaitot LHF prezidentu Aigaru Kalvīti.

Varu tikai piekrist latvju brīnuma uz ledus galvenajam trenerim Oļegam Sorokinam, ka čaļiem ir jābūt lepniem par padarīto un škrobei, ka zaudēts pusfinālā un nav medaļu. Ar visām būšanām un nebūšanām mūsu hokejā, Latvija kārtējo reizi pierādīja, ka hokejā mēs esam pasaules elite. Pēc daudziem U-18 un U-20 čempionātiem esmu vaicājis treneriem, vai mēs tuvojamies Slovākijai un Šveicei junioru/jauniešu izlašu līmenī. Droši vien kāds neuzmanīgāks hokeja līdzjutējs i nepamanīja, ka Trenčīnā un arī Bratislavā Šveices U-18 izlases nemaz nebija… Pērn šveicieši izkrita no elites grupas, šopavasar spēlējot Kriņicā ar 1.divīzijas izlasēm. Tāpat varbūt kāds nepamanīja, ka Slovākijā vietu jauniešu elitē vismaz uz gadu pazaudēja Eiropas lielākā ekonomika – Vācija, ar 3:4 piekāpjoties Norvēģijai. Vācijā ir gandrīz 85 miljoni iedzīvotāju, gandrīz 3000 reģistrētu jauniešu/junioru vecuma spēlētāju. ASV – vēl milzīgāki cipari – 337 milj. un gandrīz 27 000 jauno spēlētāju. Mums ir ar ko lepoties! Un pasaules čempionāta labākais vārtsargs atkal mūsējais – pat Latvijā ne visiem pavasara hokeja faniem zināmais jelgavnieks Patriks Plūmiņš.   

Arī abas pārbaudes spēles Bratislavā ar Slovākijas izlasi radīja divējādas sajūtas. Citējot atjaunotās Slovākijas izlases pirmo treneri Jūliusu Šupleru – uzvara ir jāciena. Tas par 5:1. Taču arī par 2:5 milzum daudz pelnu uz galvas pašiem sev kaisīt nevajadzētu – tās ir tikai pārbaudes spēles. 2026.gada cāļus skaitīsim Cīrihē maija beigās.

Man ir vēl kāds ieradums. Pat pirms pārbaudes spēlēm paskatīties, kas esam mēs un kas ir pretinieki. Olimpiskajā gadā labāka mēraukla nemaz nav jāmeklē: tas ir katras izlases olimpiskais modelis. Slovākijai Bratislavā bija trīs olimpieši (Hlavajs, Liška, Cehlāriks), mums – astoņi (Gudļevskis, Freibergs, Zīle, Mamčics, Batņa, Balcers, Egle un Rih. Bukarts). Vēlams arī paskatīties, kas šoreiz laukumā no iepriekšējā pasaules čempionāta Stokholmā, kur Slovākiju uzvarējām ar 5:1. Mums – 14 (Gudļevskis, Grigals, Mitens, Zīle, Freibergs, Komuls, Mamčics, Balcers, Batņa, Buncis, Prohorenkovs, Rih. Bukarts, Egle, T. Andersons), slovākiem – pieci (Hlavajs, Kņažko, Rosandičs, Romaņāks, Sikora). Slovākiem – divi, kas šajā sezonā spēlējuši NHL (Sikora, M.Pospišīls), mums – tobrīd vēl neviena. Bet Sandis Vilmanis jau kopš sestdienas slido Rīgā. 

Ir mirkļi, kad es gribētu būt Harija Vītoliņa vietā, taču tā noteikti nav šī un nākamā nedēļa. Kad jāsamazina izlases kandidātu skaits. Pirms vai pēc abām pēdējām pārbaudes spēlēm ar Norvēģiju, bet 34 ir mazliet par daudz.  

Jānis MATULIS