Ankipāns un viņa stiprās kārtis

4-1. Trešo pavasari pēc kārtas piecās spēlēs beidzas Latvijas/Baltijas hokeja čempionāta finālsērija. Trešo pavasari Ģirts Ankipāns un “Mogo” ar šādu rezultātu uzvar Arta Ābola trenēto “Zemgali”. Es arī pirms fināla murgoju, ka svaru kausi par labu uzvarētājam var nosvērties ar labu vairākumu vai mazākumu, izcilu vārtsargu spēli, treneru stiķiem/niķiem un ko tik vēl ne. Ne ar pušplēstu vārdu nepieminēju tādu vārdu kā komanda! Kur savu ieguldījumu īstajā brīdī var dot ceturtās maiņas uzbrucēji vai pat kāds “bifelis” (domāti augumā raženie jaunie mogieši).

Ja es nebūtu redzējis nevienu no šīm piecām spēlēm, bet dzīvojis tikai ar protokola datiem: nu, “Zemgalei” taču bija tik milzīgs pārsvars! Viņiem bija jābūt čempioniem. “Mogo” vienkārši paveicās… 163 zemgaliešu metieni pret Šmerļa puiku 125. Nebija spēles, kurā “Zemgale” nespēlēja superaktīvi, ātru un arī fizisku hokeju. Un taisnība ir manam tuvākajam kaimiņam Mārupē, kurš ir arī zemgaliešu kapteinis Rihards Marenis: “Mēs esam labāki. Viņi taču netiek mums līdzi…”

Visās piecās spēlēs, izņemot 1:3 zaudējumu Jelgavā, “Mogo” diezgan maz uzbruka Aksela Ozola vārtiem. Metieni spēļu secībā un spēles galarezultāts no “Mogo” pozīcijam: 24:32 un 3:1, 25:52 un 5:4 (bullīsos), 38:23 un 1:3, 22:27 un 2:1 (OT), 16:29 un 2:1. Ja gribētos būt ļoti pamācošam, tad padoms varētu būt šāds: “Puiši! Metiens pa vārtiem hokejā nav galvenais. Rezultātu skaita pēc vārtos iemestajām ripām.”

Par visām tām gudrībām par vairākumu/mazākumu, kas varot nošķirt uzvarētāju no zaudētāja: šajos piecos mačos vairākums bija izcili nerezultatīvs 2-1 sērijas zaudētāju labā, pēdējos trijās spēlēs 0-0… Acīs dūrās mazliet cita statistika. “Mogo” rezultatīvi bija 15 (!) hokejisti, “Zemgalei” – tikai astoņi. Tas arī principā izšķīra. Ankipāna brigādē izšaut varēja pat pirmais rezervists, Ābols un Jelgava pāsrvarā cerēja uz savu pirmo maiņu: Patriks Zabusovs (3+3), Rihards Marenis (2+3) un Gatis Gricinskis (1+3). Zaudētājiem vārtus guva seši, uzvarētājiem – desmit spēlētāji. Daudz līdzvērtīgāks, sabalansēts sastāvs bija viens no Ankipāna trumpjiem. Turklāt vismaz man no malas šķita, ka “Mogo” pat atļauj zemgaliešiem joņot, zinot (?), ka izšķirošajā brīdī iemetīsim mēs. Uzskatāms piemērs šīs sērijas pēdējās 20 minūtes. “Zemgale” uzbrūk, pārmētā Šmerli (11:4), bet tajā pat laikā divreiz ātrajā pretzubrukumā aizskrien un pa Ozola vārtiem uzmet Elviss Želubovskis, kurš 13. aprīlī svinēja 40.dzimšanas dienu.

Katrā no četrām uzvarētajām spēlēm Ankipānam bija cits trumpis. Pirmajā mājas spēlē vairākuma mašīna Kristers Ansons (2:1), otrajā spēlē: 4.maiņas uzbrucēji Timurs Solostejs, Aleksandrs Biškins un Reinis Mārtiņš Lejnieks, katram gūtsot pa vārtiem. Un, protams, Henrijs Ančs, kurš bullīšos nomainīja Kārli Mežsargu. Var jau teikt, ka bullīši ir loterija, bet tad jāzina pie kura pārdevēja “pirkt” biļeti. Ankipānam azotē bija stiprāka kārts (Ančs), kurš netvēra tikai vienu no pieciem metieniem.

2:1 ceturtajā mačā. Droši vien, ka izšķirošā bija Gricinska-Lejnieka spēka paņēmiena epizode. Nu ir spēlētājiem jāzina hokeja noteikumi! Piecas minūtes mača beigās ir kā inde “Tērvetes” alus kausā. Zemgalieši bija noguruši, un “Mogo” kapteiņa Ginta Meijas vārti tikai loģisks šā noguruma beigu akords. Jāņa Zemīša gols papildlaikā? Nu ir jābūt uzbrucējam pie vārtiem, ja grib tajos iedabūt ripu!

Vai piektā čempionu spēle. Nezinu, vai Latvijas virslīgā un pat valsts izlasē ir daudz tādu spēlētāju, kas spēles pamatlaika beigās atļautos tādā veidā līst uz naidnieka vārtiem. No aizvārtes, bez lielām izredzēm uzmest pa vārtiem. Bet Niks Feņenko to dara. Trīs sekundes pirms spēles beigām. Uz izlasi!    

Jānis MATULIS