Intervija un saruna ar LHF valdes locekļiem

Māris Martinsons, uzņēmējs, Latvijas Hokeja federācijas valdes loceklis un hokeja kluba “Mogo/RSU” prezidents, kopā ar Viesturu Koziolu, Starptautiskās Ledus hokeja federācijas (IIHF) padomes locekli, vērtē Latvijas jauno hokejistu sasniegumu un turpmāko attīstības ceļu.

Četru Latvijas hokejistu izvēlēšanās 2026. gada NHL draftā, tostarp Alberta Šmita izvēlēšanās ar augsto piekto numuru, ir viens no spilgtākajiem pēdējā laika Latvijas hokeja sasniegumiem. Šmits kļuva par visu laiku visaugstāk draftēto Latvijas hokejistu, viņu izvēloties Ņujorkas “Rangers”, savukārt Oliveru Mūrnieku ar 124. numuru ceturtajā kārtā izvēlējās Bufalo “Sabres”.

Taču pats drafts vēl negarantē spēlēšanu NHL. Par to, ko šis sasniegums liecina par Latvijas hokeja sistēmu, kāpēc jaunajiem spēlētājiem ne vienmēr vajadzētu steigties prom no Latvijas un kāda loma viņu attīstībā ir vecākiem, treneriem, klubiem un aģentiem, saruna ar Latvijas Hokeja federācijas valdes locekli un hokeja kluba “Mogo/RSU” prezidentu Māri Martinsonu un Starptautiskās Ledus hokeja federācijas (IIHF) Padomes locekli Viesturu Koziolu.

Četri draftēti spēlētāji Latvijai ir vēsturisks moments

– Četri Latvijas hokejisti vienā NHL draftā, turklāt Alberts Šmits ar piekto numuru. Cik liels panākums tas patiesībā ir?

Māris Martinsons: Protams, tas ir ļoti liels panākums. Tas ir arī pierādījums tam, ka mūsu hokejisti ar katru gadu tiek novērtēti arvien vairāk un, visticamāk, mēs esam uz pareizā ceļa Latvijas hokeja attīstībā.

Vienlaikus drafts vēl nenozīmē, ka viņi spēlēs NHL. Ja runājam par šiem četriem spēlētājiem, tad, manuprāt, Šmits ir tas, kurš varētu būt vistuvāk tam, lai mēģinātu spēlēt NHL. Pārējiem vēl ir laiks priekšā un būs jācīnās par savu vietu hokeja elitē.

Bet Latvijai – valstij ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju – četri draftēti spēlētāji ir vēsturisks moments. Ceru, ka ar to viss nebeigsies un kaut kas līdzīgs atkārtosies.

Viesturs Koziols: Es uz to skatītos nedaudz filozofiskāk. Tā, pirmkārt, ir atzinība Latvijas hokejam. Atzinība tam milzīgajam darbam, ko izdarījuši vecāki, treneri un klubi, kas ļāvuši šiem puišiem augt un attīstīties, un arī Latvijas Hokeja federācijai.

Starptautiskā mērogā tā ir milzīga atzinība. Tas vēlreiz pierāda to, ko esmu vienmēr teicis – Latvija pamatoti ir augstākās divīzijas valsts. Varbūt pēc iedzīvotāju skaita mūs grūti saukt par hokeja lielvalsti, bet mēs esam hokeja valsts.

Taču šis ir tikai sākums. Gads no gada situācija mainās. Ir bijuši gadi, kad mums draftā nav neviena spēlētāja. Tāpēc nevar pēc viena veiksmīga gada uzskatīt, ka viss ir izdarīts.

Un arī pēc drafta viss ir atkarīgs no pašiem spēlētājiem – no viņu vēlēšanās, gribas un neatlaidības. Dažreiz tā robežojas ar vājprātīgu neatlaidību. Ja tā būs, tad būs arī rezultāts.

Konkurence nav kļuvusi mazāka

– Vai nevar būt tā, ka šajā konkrētajā drafta gadā konkurence vienkārši bija mazāka?

Māris Martinsons: Nē, tā uz to nevar skatīties. Ja runājam par šiem četriem spēlētājiem, tad vienīgais, par kuru jau pirms vairākiem gadiem varēja prognozēt, ka viņš varētu tikt draftēts, bija Olivers. Par pārējiem trim mēs to tobrīd pat neprognozējām.

Tas parāda, cik ļoti šajā vecumā bērns gada laikā var mainīties. Ļoti daudz ir atkarīgs no sistēmas, kurā viņš nokļūst, no tā, kas ar viņu strādā un kā viņš attīstās. Šajā vecumā viņi arī paši sāk saprast, ko grib un kā tālāk iet.

Viesturs Koziols: Konkurence noteikti nesamazinās. Paskatāmies uz zviedriem, somiem – viņi uz to ļoti mērķtiecīgi strādā. Konkurence ir milzīga.

Tas, ko esam pierādījuši, – darbs, kas Latvijā sākts ar klubiem un treneriem, ir labs. Mēs protam bērniem iemācīt labus pamatus.

Latvijas hokejs sākumposmā lielā mērā balstās uz vecākiem

– Cik liela loma šajā sistēmā ir vecākiem?

Māris Martinsons: Ļoti liela. Latvijas hokejs, vismaz sākumposmā, lielā mērā balstās uz vecākiem. Pēc tam iesaistās klubi, federācija un pārējās puses, bet liela daļa sākotnējā finansējuma ir vecāku nauda.

Tas ir kopīgs darbs. Sava veida ķīmija – var sanākt, var nesanākt. Gandrīz visi vecāki domā, ka viņu bērns būs NHL spēlētājs, bet statistiski šāda iespēja ir ļoti maza.

Hokejs Latvijā ir viens no populārākajiem sporta veidiem, un vecāki patiešām mēdz tērēt pēdējo naudu, lai bērni varētu spēlēt. Tajā pašā laikā hokejs ir sporta veids, kas ļoti spēcīgi vieno cilvēkus neatkarīgi no nacionalitātes.

Viesturs Koziols: Vecāku ieguldījums, īpaši sākuma posmā, ir milzīgs. Bet jautājums ir – vai to pietiekami redz valsts un pašvaldības?

Kur vecāki iegulda šo naudu? Viņi iegulda savu bērnu veselīgā dzīvesveidā. Protams, viņi rūpējas par saviem bērniem, bet vienlaikus ar šo naudu tiek uzturēta arī sistēma.

Vecāki ir milzīgs Latvijas hokeja partneris, un federācija to ļoti novērtē. Gribētos pretī redzēt lielāku valsts un pašvaldību iesaisti.

Ne vienmēr pareizākais risinājums ir sūtīt bērnu prom

– Daudzi vecāki uzskata, ka talantīgam bērnam pēc iespējas ātrāk jādodas uz ASV, Kanādu vai kādu lielāku Eiropas hokeja valsti. Vai tā tiešām ir?

Māris Martinsons: Es domāju, ka ļoti daudzi vecāki nenovērtē to, ko viņu bērnam Latvijā dod treneri un klubi. Tādu individuālu attieksmi, kāda Latvijā ir pret jaunajiem spēlētājiem, daudzviet pasaulē viņi nedabūs.

Mums nav tik daudz spēlētāju, tāpēc katrs ir vērtība un treneri ar viņiem strādā individuāli. Ārzemēs tā ne vienmēr būs.

Tāpēc visiem, kuri grib ļoti ātri skriet projām, vajadzētu padomāt. Ar draftu vien nepietiek. Jaunam spēlētājam vajadzīga spēļu pieredze un spēles laiks.

Viesturs Koziols: Ir labi piemēri, kas apliecina, ka arī Latvijā var izaudzināt ļoti augsta līmeņa hokejistus. Artūrs Šilovs izauga Latvijas sistēmā, HS Rīga.

Tas nozīmē, ka arī Latvijā var izaudzināt NHL spēlētājus.

Protams, tam nepieciešama arī ekonomiskā komponente. Ja valsts palīdzētu sakārtot bērnu un jauniešu čempionātu tā, lai būtu pietiekami daudz konkurētspējīgu spēļu, mēs varētu dot jaunajiem spēlētājiem vēl labākas iespējas attīstīties tepat.

Ja spēlē piecas minūtes, tu nevari pilnvērtīgi attīstīties

– Kas jaunajam hokejistam ir svarīgāks – nokļūt skaļā klubā vai regulāri spēlēt?

Viesturs Koziols: Vajadzīgas stipras spēles un daudz konkurētspējīgu spēļu sezonā. Es teiktu – vismaz 40–50. Turklāt vajadzīgs arī reāls spēles laiks.

Ja spēlētājs laukumā tiek uz piecām vai sešām minūtēm vai vairākas spēles izlaiž, viņš nevar pilnvērtīgi attīstīties. Viņam ir jāspēlē.

Amerikai ir milzīgs pluss – izglītība, kas bieži nāk kopā ar hokeju. Bet vienlaikus spēlētājam vajadzīga pareizā vide, spēļu prakse un arī labs aģents.

Māris Martinsons: Tā tiešām ir sava veida ķīmija – vieta, kur spēlētājs nokļūst, treneris un aģents.

Aģents ir nepieciešams. Bet jāsaprot arī, ka viņa pamatmērķis ir nopelnīt. Tāpēc ļoti svarīgi, lai spēlētājs nonāk pareizajā sistēmā un viņam apkārt ir cilvēki, kuri palīdz pieņemt pareizos lēmumus.

Ja mēs esam tur, kur pieņem lēmumus, ar Latviju vairāk rēķinās

– Cik liela nozīme ir tam, ka Latvijas hokejam ir savi cilvēki starptautiskajās struktūrās?

Māris Martinsons: Viestura nokļūšana IIHF ir labs piemērs tam, ka mēs varam parūpēties par savām interesēm. Mēs esam maza valsts, un starptautiski ne vienmēr mūs dzird. Tāpēc ir ļoti svarīgi būt klāt vietās, kur tiek pieņemti lēmumi.

Tas attiecas arī uz tiesnešiem. Pirms vairākiem gadiem Latvijas tiesnešu starptautiskajā apritē bija ļoti maz, tagad situācija ir būtiski mainījusies. Jo vairāk mūsu cilvēku ir starptautiskajā hokeja vidē, jo vairāk ar Latviju rēķinās.

Viesturs Koziols: Protams, tiesnešiem jābūt objektīviem. Mums nevajag, lai Latvijas tiesneši tiesā par labu Latvijai. Mums jāprasa, lai arī visi pārējie būtu tikpat objektīvi.

Uzticieties labam klubam un ļaujiet bērnam mierīgi spēlēt

– Olivera Mūrnieka attīstībā bieži tiek pieminēta arī “Falkons” sistēma. Cik liela nozīme bija klubam?

Viesturs Koziols: Sākumā ir vecāki – viņi ved bērnu uz treniņiem, ņem papildnodarbības un iegulda viņā. Bet pēc tam ir svarīgi nokļūt sakārtotā sistēmā.

“Falkonā”, piemēram, ir fiziskās sagatavotības treneris, sava halle, ledus un fiziskās sagatavotības treniņi. Ja bērns nokļūst labā klubā ar sakārtotu piramīdu, vecākiem vajadzētu vairāk uzticēties klubam.

Ļaujiet bērnam mierīgi spēlēt, neraustiet viņu no vienas vietas uz otru.

Māris Martinsons: Kad tika veidots “Falkons”, mums bija mazliet cita pieeja. Es aptuveni 20 gadus esmu bijis saistīts ar Hokeja skolu Rīga un šobrīd esmu tās padomes priekšsēdētājs.

“Falkonā” mēs būtībā sākām sistēmu no nulles – ar mazajiem bērniem. Ideja bija nevis ņemt spēlētājus citiem klubiem, bet audzināt savējos. Tika piesaistīti līdzīgi domājoši treneri.

Mērķis bija izveidot piramīdu, kurā varam izaudzināt savus spēlētājus un kas vienlaikus dod spēlētājus arī spēcīgai Virslīgai. Ļoti nozīmīgs posms Olivera attīstībā bija jau 15 gadu vecumā saņemtā iespēja spēlēt Mogo/RSU komandā Latvijas Virslīgā. Īpaši svarīga loma šajā posmā bija trenerim Ģirtam Ankipānam, kurš jaunajam spēlētājam uzticējās un deva iespēju tik agrā vecumā krāt pieredzi pieaugušo hokejā.

Astoņus vai desmit gadus vecam bērnam nav jādzīvo turnīra tabulā

– Vai bērnu hokejā mēs pārāk agri nesākam dzīties pēc rezultāta?

Māris Martinsons: Tā ir viena no problēmām. Mūsu filozofija bija ļoti vienkārša – maziem bērniem nav jābūt labākajiem. Viņi mācās slidot un spēlēt hokeju.

Astoņus, deviņus vai desmit gadus vecam bērnam rezultātam nevajadzētu būt galvenajam. Viņam jābauda process un jāpatīk tam, ko viņš dara.

Mēs redzam, ka līdz 12, 13 vai pat 14 gadiem mūsu bērni bieži ir līderi Eiropā – uzvar zviedrus, somus. Bet pēc tam kaut kas pazūd. Piemēram, zviedri līdz noteiktam vecumam rezultātu vispār neuzskata par galveno.

Mūsu problēma ir arī tā, ka bērnus pārāk daudz dzen. Divi treniņi dienā, nometne pēc nometnes. Bet bērnam ir jāatpūšas, jāaug un jāmācās. Bez tā viņš nevar progresēt. Vecākiem ir jāmācās uzticēties trenerim un sistēmai.

Viesturs Koziols: Es to salīdzinu ar degvielas bāku. Ja bākā ietilpst 60 litri, tur nevar ieliet 100 litrus un cerēt, ka tāpēc aizbrauksi tālāk.

Man pašam dēlam ir 15 gadi. Vasarā viņam ir fiziskā sagatavotība, bet es negribu viņu sūtīt no vienas nometnes uz nākamo. Lai viņš atpūšas, izbauda bērnību un jaunību, kaut vai pasēž pie datora. Nevajag piecas vai sešas nometnes vasarā.

Olivers ir ne tikai labs hokejists – viņam ir arī labs domāšanas veids

– Noslēgumā – Olivers Mūrnieks un Bufalo. Vai “Sabres” viņam ir īstā organizācija?

Māris Martinsons: Olivera labā ziņa ir tā, ka viņš ir ne tikai labs hokejists, bet viņam ir arī labs domāšanas veids. Viņš ir izvēlējies gan spēlēt hokeju, gan mācīties, un tas nav mazsvarīgi.

Tas, ka viņu draftējusi “Sabres”, vēl nenozīmē, ka viņš tur tūlīt spēlēs. Viņam ir jāturpina spēlēt savā līmenī, mācīties un krāt pieredzi.

NHL sistēma ir tāda, ka drafts dod organizācijai tiesības uz spēlētāju, bet spēlētājam tik un tā vēl ir jāizcīna sava vieta.

Vispirms spēlē galva, pēc tam ķermenis

– Kas galu galā izšķirs, kuri no šiem jaunajiem spēlētājiem tiešām nonāks NHL?

Viesturs Koziols: Ar talantu vien nepietiek. Vajadzīgas dotības, prasmes un iemaņas, bet spēlētājam ir arī jāļauj spēlēt un viņam ir jāuzticas.

Es biju čempionātā, kur bija ļoti daudz NHL skautu. Vienā organizācijā var būt vairāki cilvēki ar dažādiem uzdevumiem – viens skatās slidošanu, cits mentālo gatavību, to, kā spēlētājs gatavojas spēlei, uzvedas uz soliņa, komunicē ar komandas biedriem, treneriem un tiesnešiem.

Hokejs ir kļuvis daudz ātrāks. Es saku, ka hokejistiem vajadzētu spēlēt šahu un mācīties matemātiku, jo arī uz laukuma viss notiek ļoti ātri. Vispirms spēlē galva un pēc tam ķermenis.

Māris Martinsons: Tāpēc arī izglītība ir ļoti būtiska. Daudzos klubos treneri seko līdzi bērnu sekmēm un reizēm pat nelaiž spēlēt, ja ar mācībām nav kārtībā. Tā ir normāla prakse.

Viesturs Koziols: Trenerim pusaudža vecumā bieži vien ir pat lielāka autoritāte nekā vecākiem. Tāpēc trenerim ir iespēja prasīt arī attieksmi pret skolu.

Un vispār hokejā ir ļoti daudz komponentu. Mēs runājam par lielajām lietām – treneriem, aģentiem, klubiem –, bet tikpat svarīgas ir mazās lietas: iemācīt bērnam rūpēties par savu ķermeni, pareizi ēst, atpūsties, saprast fiziskās un psiholoģiskās sagatavotības īpatnības.

Atkal atgriežamies pie tās pašas bākas: ja tajā var ieliet 60 litrus, nevajag mēģināt ieliet 100. Nevajag bērnam sešas nometnes vasarā. Atpūtieties.

AVOTS: https://mmnews.eu/uznemejs-maris-martinsons-viesturs-koziols-latvijas-hokejs/