Māris Martinsons: Mūsu spēks ir pieredzes un jaunības savienojums

Mogo/RSU hokeja klubs, izcīnot trešo Latvijas čempionu titulu pēc kārtas un piekto komandas vēsturē, Latvijas hokeja vēstures grāmatā atstāj arvien dziļākas pēdas – piecas reizes pie zelta tikuši arī Rīga 2000 hokejisti, bet par diviem vairāk ir kopā saskaitot Liepājas Metalurga pirmās un otrās komandas uzvaras. Šajā sezonā Ģirta Ankipāna komandai pēc veiksmīgās spēles IIHF Kontinentālā kausa izcīņā bija zināms kritums. Un tomēr izšķirošajā brīdī Mogo/RSU prata izcīnīt pirmo vietu OHL regulārajā sezonā un pēc mēneša trešo reizi pēc kārtas pacēla virs savām galvām Latvijas čempionu kausu. Par sarežģīto sezonu un piekto čempionu titulu vairāk stāsta Mogo/RSU prezidents Māris Martinsons.

Kopš Mogo/RSU piektā čempiona titula izcīnīšanas kāds brīdis jau ir pagājis. Kādas tagad ir emocijas?

Sajūta ir tāda, ka kaut kas labs ir paveikts. Tajā pašā laikā ir atvieglojums un prieks. Šī sezona mums bija kā amerikāņu kalniņos. Tā sākās ar pārsteigumiem, spēle nevedās, kā bijām cerējuši. Kopā ar treneriem analizējām situāciju, un izskatās, ka izdarījām pareizos secinājumus. Trīs čempionu tituli pēc kārtas nevar būt sakritība. Tas ir saliedēts treneru un visas komandas darbs. Viņi ir izveidojuši izcilu sistēmu, ko cenšamies pārnest uz jauniešu hokeju. Un arī tur tā jau dod rezultātu.

Lai nu par kādu, bet par vienkāršu šo sezonu mēs nevarētu saukt?

Jā, tā tas ir. Visas sezonas garumā mūs vajāja savainojumi visnepiemērotākajos brīžos. Neskatoties uz to, treneri atrada risinājumus, lai noturētu komandu uz kājām un, izlienot caur adatas aci, kārtējo reizi izcīnītu pirmo vietu regulārajā sezonā. Un tālāk jau sekoja viens no pēdējo gadu konkurētspējīgākajiem izslēgšanas turnīriem.

Par pieradumu pie uzvarām un izcīnītiem čempionu tituliem, šķiet, neviens vēl nav sūdzējies. Uzvaras taču nevar apnikt?

Uzvara vienmēr ir uzvara, bet nervus tās izcīnīšana paņem daudz. Un jo tuvāk finišam, jo vairāk satraukuma un pārdzīvojumu. Vieglāk ir izcīnīt pirmo uzvaru, nekā aizstāvēt čempiona titulu. Un kur nu vēl trešo gadu pēc kārtas.

Pavasarī savu vārdu Latvijas hokeja vēstures grāmatās vēlreiz ierakstīja Elviss Želubovskis…

Jā, šī sezona klubam bija īpaša arī ar to, ka Elviss panāca un apsteidza Aigaru Razgalu, kļūstot par visu laiku rezultatīvāko Latvijas čempionāta hokejistu. Elviss ir mūsu komandas dvēsele. Tieši viņam pateicoties tika izveidots hokeja klubs Mogo. Un Elviss ir arī spilgts piemērs jaunajiem, ka 40 gadu vecumā var būt viens no rezultatīvākajiem spēlētājiem visā līgā.

Nu jau trešo pavasari pēc kārtas Mogo/RSU atrod kādu mazumiņu, meistarības kripatiņu, lai papildlaikos, bullīšos, pēdējās sekundēs iemestu ripas vārtos un izcīnītu uzvaras. Kas bija noteicošais piektā titula izcīnīšanā?

Hokejs nav tikai skriešana pa ledu un ripas dzenāšana. Tā ir gudra spēle. Treneru darbs ir ļoti būtiska hokeja sastāvdaļa. Taktikas izvēlēšanās, hokejistu noskaņošana,  un, protams, komandas spēja to realizēt, Šogad atkal visas zvaigznes nostājās pareizajās vietās, un izcīnījām čempionu titulu. Bet tam visam apakšā ir grūts un smags darbs. Šī bija jau ceturtā sezona pēc kārtas, kad finālā tikās Mogo/RSU un Zemgale/LBTU. Tas jau ir izvērties arī par abu galveno treneru dueli – Ģirts Ankipāns pret Arti Ābolu. Abi spēlēja Rīgā 2000, abi kopā izcīnījuši Latvijas čempionu titulu. Uzskatu, ka Ģirts un Artis ļoti daudz ieguldījuši Latvijas hokeja sistēmas attīstīšanā.

Izskatās, ka Laika māte Krišjānim Rēdliham, Gintam Meijam, Kristapam Sotniekam iet apkārt līkumu. Jūs turpina pārsteigt viņu sniegums laukumā?

Nē, mani nepārsteidz. Meistarības, attieksmes dēļ viņi ir mūsu komandā. Šie spēlētāji ir rūdīti, un demonstrē to, ko no viņiem gaida. Galu galā kopā viņi ir spēlējuši 26 pasaules čempionātos un 7 olimpiskajās spēlēs. Krišjānis ir dzīvs piemērs jaunajiem hokejistiem. Viņa vecumā būt tādā sportiskajā formā ir neticami, Gints parāda, ka vienmēr ir jācīnās līdz galam un Kristaps ir lielisks paraugs visiem mūsu jaunajiem aizsargiem.

Rudenī Mogo/RSU kreklu vairākos mačos vilka Kaspars Daugaviņš? Cik paliekoša loma bija Latvijas izlases kapteiņa klātbūtnei spēlēs un treniņos?

Kaspars ir un vienmēr būs spēlētājs ar lielo burtu. Viņa loma komandā bija nenovērtējama. Viņš ir tas, kas var pateikt, var paņemt spēli uz sevi, aiziet un iemest. Viņš bija tas, kas mums pietrūka izšķirošajās spēlēs. Īpaši jau Kontinentālā kausa finālā. Man ir liels prieks, ka viņš spēlēja mūsu komandā.  Un ceru, ka Kaspars vēl atgriezīsies pie mums.

Fināla vērtīgākais spēlētājs šoreiz ir mazliet vecāks – 24 gadus jaunais aizsargs Niks Feņenko, kura zelta vārti 3 sekundes līdz piektās spēles beigām pretendēs uz vietu visu laiku skaistāko momentu topos. Vai Nika sniegums bija pārsteigums?

Niks ir ļoti labs aizsargs. Tā bija apstākļu sakritība, ka viņš nonāca mūsu  komandā. Es esmu ļoti apmierināts ar Nika sniegumu. Niks ir uzaicināts uz Latvijas izlasi un jau aizvadījis vairākas pārbaudes spēles. Tas ir liels gods arī mūsu klubam. Gribētu cerēt, ka viņš vēl liks par sevi runāt, un mēs viņu redzēsim spēlējot augstāka līmeņa komandās. To arī viņam novēlu!

Nav noslēpums, ka Feņenko nākamajā sezonā skatās spēcīgu Eiropas līgu virzienā? Somija, Zviedrija, Čehija – kur varētu turpināties Nika karjera?

Es domāju, ka Niks dosies uz Ameriku. Ja viņam piedāvās līgumu Zviedrijā vai Somijā, tas būtu labs izaicinājums.

Mainās uzvārdi, bet nemainās būtība Mogo/RSU uzvaru receptei – pieredzes apvienojums ar jaunības degsmi un azartu. Šāda taktika komandai saglabāsies arī nākotnē?

Kāda būs taktika, par to spriedīsim tuvāk sezonai. Varu minēt tikai to, ka skatāmies uz pāris jauniem talantiem, kam gribētu dot iespēju izmēģināt sevi pieaugušo hokejā. Ceru uz pieredzējušo spēlētāju izturību un vēlmi pierādīt, ka gadi nav šķērslis. Viņu piemērs krīt ļoti auglīgā augsnē – arvien skaļāk par sevi liek runāt Olivers Mūrnieks, Martins Laviņš, Rihards Simanovičs, tas pats Dans Ločmelis. Un, protams, iepriekšējo divu sezonu MVP vārtsargi Linards Feldbergs un Nils Mauriņš.

Šosezon OHL atgriezās Liepājas komanda un pievienojās Kijivas Capitals. Vai mēs to varam saukt par vienu no patīkamākajiem notikumiem Latvijas klubu hokeja pēdējo gadu laikā?

Noteikti.  Liepāja un Kijiva padarīja čempionātu daudz interesantāku un konkurētspējīgāku. Gan Kijivas, gan Liepājas klubi bija starp turnīra vadošajām komandām un izrādīja ļoti sīvu konkurenci. Spilgts piemērs tam ir Kontinentālais kauss, kur aizcīnījāmies līdz finālam. Tas apliecina OHL čempionāta līmeni. Tas ir kļuvis augstāks. Hokejs ir skatāmāks un interesantāks līdzjutējiem. Mazliet gan satrauc ekonomiskā situācija Latvijā. Ceru, ka hokejs izdzīvos un līgai pievienosies vēl kāda jauna komanda. Esmu dzirdējis par Daugavpili, cerams, ka ar laiku atgriezīsies Kurbads. Arī kaimiņos varētu parādīties kāds jauns klubs.

Vai Mogo/RSU fani var sākt turēt īkšķus par sesto čempionu titulu?

Mums vienmēr ir visaugstākie mērķi, un nākošā sezona nebūs izņēmums. Atkal pārstāvēsim Latviju Kontinentālajā kausa izcīņā.  Cerams, ka atkal spēlēsim finālā un pārspēsim janvārī sasniegto. Šobrīd jāatpūšas no veiksmīgās, bet grūtās sezonas un jāseko līdzi Latvijas izlases spēlēm Šveicē. Un tad jau arī sāksim domāt par nākamo sezonu. Titulus un medaļas jau garantēt nevar, bet turēt īkšķus par mums varēs un vajadzēs. Un noteikti gribu novēlēt visai Latvijas hokeja saimei veiksmi, un lai izdodas iecerētais!